Beatrise Kaminska ir latviešu gleznotāja un animatore. Māksliniece strādājusi vairākos multimediālos formātos, tai skaitā gleznu instalācijās, kur gleznu priekšmetiskās un simboliskās īpašības tiek izmantotas kā līdzvērtīgi instrumenti vēstījuma sniegšanai.
Par galveno iedvesmas avotu kalpo emocionālas pieredzes, eksistenciālisma filozofija un mērķtiecīga pašizpratne. Mākslas medijs kalpo kā izpētes lauks, kas caur poētiskām metodēm un asociācijām pasniedz sarežģītas jūtas un pārdzīvojumus. Melanholija tiek tverta ar mērķi izprast tās nozīmi cilvēka dzīvē.
“Esmu cilvēks, kas vēlas dalīties ar citiem cilvēkiem savā esības pieredzē. Es tiecos attēlojumos notvert prāta stāvokļus visās to niansēs, lai pietuvotos izpratnei par dažādām cilvēcības pieredzdēm holistiskā veidā.
Es vēlos, lai mana māksla ir personiska, netikai man, bet arī skatītājam. Lai arī cik dažādi faktori ietekmētu katra indivīda unikālo pieredzi un uztveri, visus vieno mūsu kopējais dzīvības piedzīvojums. Un man tas liekas burvīgi, ka māksla var tapt par veidu, kā atrast dziļu tuvību ar nekad nesatiktiem svešiniekiem.”
Darbu sērijā attēlo modernās atsvešinātības sajūtu - dzīves vērošanu no malas, bez emocionālās iesaistes. Autopilotu, drošo nodalījumu starp sevi un pārsātināto ārpasauli. Itkā visas dzīves situācijas vērotu caur savas mājas logu - es redzu, bet es tur neesmu.
Mēs atpazīstam vietas - ēkas, tiltus un dažādas konstrukcijas - bet tās ir nenozīmīgas. Tās ir daļa fona, to detaļas atmiņās ir neskaidras, jo tās nav svarīgas. Masveidā saražoti objekti, kā blokmājas, savā būtībā ir diezgan bezpersoniski veidojumi.
Disociāciju var definēt kā psiholoģisku aizsardzības mehānismu, kura rezultātā prāts atdala apziņu no nepatikamās situācijas. Taču disociācija nav saistīta tikai ar traumām un PTSS gadījumiem, cilvēks var zaudēt saikni par apkārtējo vidi dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā, pārguruma un realitātes neskaidrības dēļ. Mēs ikdienā tik lielu daļu pasaules uztveram caur attēliem, ka dzīve var sākt šķist kā starpkadrs.
