"ARTIFISHAL" pēta augošu attālumu starp cilvēci un dabas pasauli.

​

Mākslīgā intelekta, digitālo sistēmu un paplašinātās pilsētvides veidotajā laikmetā daba arvien vairāk kļūst par kaut ko tādu, ko var novērot caur ekrāniem, nevis piedzīvot tieši. Organiskā dzīvība tiek pārvērsta datos, modeļos, arhīvos un simulācijās. Dabas pasaule lēnām pāriet abstrakcijā, savukārt cilvēce riskē zaudēt saikni ar ritmiem, kas to ir valdījuši gadu tūkstošiem ilgi.

 

Mākslinieka attiecības ar dabu sākas tālu no digitālās pasaules. Kopš bērnības būdams zvejnieks, viņš ir pavadījis neskaitāmas stundas upēs, ezeros un piekrastēs, attīstot intīmu saikni ar ūdens dzīvi un vidi, kurā tā dzīvo. Viņam gjotaku nav tikai drukas tehnika, bet gan šīs pieredzes turpinājums. Katrs darbs sākas ar reālu saskarsmi. Daudzējādā ziņā izdrukas kļūst par paša loma pagarinājumu – saglabājot ne tikai zivs fizisko formu, bet arī atmiņas, cieņu un emocijas, kas saistītas ar brīdi, kad tā tika izcelta no ūdens.

​

Pāvels Lindemanis strādā ar pseidonīmu PAA GYOTAKU. Strādājot, balstoties uz tradicionālās gjotaku (魚拓), japāņu zivju apdrukas metodes, pamatiem, mākslinieks virzās tālāk no dokumentācijas un pievēršas personīgai vizuālajai valodai. Klasiskā zivju apdruka kļūst tikai par atskaites punktu. Zvīņu, ādas, kustības un tekstūras fragmenti tiek izolēti, atkārtoti, deformēti un rekonstruēti minimālistiskās kompozīcijās, kas pastāv starp bioloģiju un signālu, atmiņu un kodu.

​

Izstāde iezīmē mākslinieka pāreju no klasiskās gjotaku prakses uz savu īpatnējo laikmetīgo stilu. Fiziskais kontakts ar zivi joprojām ir centrālais, bet reprezentācija kļūst sekundāra salīdzinājumā ar interpretāciju. Darbi vairs necenšas tikai fiksēt sugu; tā vietā tie pēta spriedzi starp dabisko eksistenci un arvien mākslīgākajām sistēmām, caur kurām mēs uztveram pasauli.

 

Izstādes centrā ir dabas valodas meklējumi – klusa valoda, kas izteikta ar rakstiem, struktūrām, cikliem un formām, kas pastāvēja ilgi pirms cilvēku tehnoloģijām. Tomēr šajos darbos šī valoda šķiet pārtraukta. Dabiskās tekstūras ir fragmentētas ar mākslīgām krāsām, ģeometrisku atkārtojumu un digitāliem līdzīgiem traucējumiem. Attēli šķiet gan organiski, gan sintētiski, pazīstami un dīvaini attāli.​

 

Izstādes raksturīgākais aspekts ir katra darba unikalitāte. Atšķirībā no digitālajiem attēliem, kurus var bezgalīgi kopēt, katrs mākslas darbs pastāv tikai vienā eksemplārā. Katrs izdrukas darbs, kas radīts tiešā saskarē ar zivi un veidots neatkārtojamā procesā, ir unikāls oriģināls. Neviens nospiedums nekad nevar būt identisks, padarot katru darbu gan par konkrētas saskarsmes dokumentu, gan par neaizstājamu objektu.​

 

"ARTIFISHAL" atspoguļo brīdi, kad cilvēce riskē zaudēt savu instinktīvo saikni ar dabu — klātbūtni aizstājot ar simulāciju, pieredzi ar reprezentāciju un dzīvās ekosistēmas ar to bezgalīgi replicētajiem attēliem.

 

Stāvot starp nospiedumu un artefaktu, dabu un tehnoloģiju, izstāde jautā:​

 

Vai, pasaulei kļūstot arvien mākslīgākai, mēs joprojām spējam saprast dabas valodu?