Darbu sērija tapusi autorehnikā, kurā organiski saplūst fotogrāfija, glezniecība un ēterisku atmiņu nospiedumi, radot vizuālus pašportretus kā introspektīvu un vienlaikus poētisku izziņu. Šie tēli nav tikai indivīda atspoguļojums, tā ir materializācija vēlmei ieraudzīt cilvēku kā neatņemamu ekosistēmas daļu — kā vienību, kas sakņojas kopīgā dabas pamatbāzē.
Darbu vizuālais un simboliskais slānis balstās arī latviskās kultūras un identitātes kodā — vainags no savvaļas ziediem, ugunskura dzīvā stihija. Pieskaršanās sievietes savvaļas iedabai. Tie ir elementi, kas vienlaikus ir arhetipiski un personiski, iezīmējot iekšēju dialogu starp individuālo un kolektīvo atmiņu. Nepieradinātā iedaba tiek izdzīvota kā telpa, kurā iespējams atbrīvoties no sociālajiem ietvariem, lai sastaptos ar dziļāko būtību.
Šie pašportreti aicina domāt par identitāti kā mainīgu pārejas stāvokli — tādu, kas saistās ar dabas cikliem, ar saknēm zemē, ar uguni, kas attīra un vieno, ar ziediem, kas uzplaukst un vīst.