"Dzīvās būtnes, ko esmu nogalinājusi, paliek ar mani, maigi, vāji, riņķojot gar manu atmiņu malām. Kā sūnu bumba, kas lēnām sabrūk uz manas virtuves palodzes. Pirms diviem gadiem KTB rīkotajā Korejas Pateicības dienas mākslas tirgū Berlīnē es nopirku sūnu bumbu no mākslinieka ar nosaukumu Independent Garden. Tā bija maza un apaļa, ar vienu zaļu asnu, kas izspraucās, kaut ko līdzīgu sūnainam biedram. Man vienmēr ir patikušas sūnas. Es par tām maigi rūpējos, apsmidzināju ar ūdeni, devu pietiekami daudz gaismas. Bet mēnesi ilgā ceļojuma laikā uz Koreju tās izžuva. Zaļā krāsa novīta. Asns kļuva balts un trausls. Ir pagājuši divi gadi, un es to joprojām laistu katru dienu. Tagad augsne ir sākusi sabrukt, un bumba zaudē savu formu. Es to nevaru izmest. Ne tāpēc, ka es pieķeros tās pagātnei, bet gan tāpēc, ka visa tās esības laika līnija, no sulīgas un spilgtas līdz izžuvušai un trūdošai, ir saspiesta vienā cietā punktā. Vienā ķermenī. Es to visu redzu uzreiz. Kaut kur aiz apsarmojušas loga rūts, iekšā..." Mana redzes kaktiņā, baltajā pelējumā, kas pielipis pie drūpoša zemes kaudzes, joprojām pastāv tā zaļā sūnu kamola, sāpīgi spilgta."