"Vai planēta varētu būt tikai viena šūna?

Man bija pieci gadi, kad drauga mājās pirmo reizi uzdūros īstam palielināmajam stiklam. Nevis plastmasas, ko izmanto skudru dedzināšanai saules gaismā, bet gan īstai lēcai ar desmitkārtīgu tālummaiņu. Es paskatījos uz savas rokas virspusi un biju apstulbis. Tik daudz dziļu līniju, un virsma nebija gluda. Tas lika man saprast, cik daudz patiesības es vienkārši nespēju saskatīt. Atkarībā no tā, kā skatās, viena un tā pati lieta var izskatīties pilnīgi citādi. Mana pilnīgi plakanā āda pēkšņi bija kļuvusi par grumbuļainu reljefu. Kaut kā es varēju pieņemt šo pretrunu bez pretestības. Kopš tā laika, kad vien skatos uz kaut ko, es vienmēr domāju: vai es to redzu caur mikroskopu vai teleskopu? Man ir smaga tuvredzība kopš dzimšanas, tāpēc jau no paša sākuma mana redze man iemācīja šaubīties par redzētā skaidrību. Tiklīdz es atslābinu savu fokusu, pasaule pārvēršas miglā. Cik tālu mans skatiens patiesībā var aizlidot? Cik asi es izvēlos redzēt? Šī klusā apšaubīšana ir kļuvusi par vienu no centrālākajiem ieradumiem manā dzīvē."