Traumatisku un tumšu notikumu laikā mans ķermenis sastingst – tas saraujas, instinktīvi cenšoties rast stabilitāti un mieru augļa noapaļotā pozīcijā. Vismaz uz īsu brīdi.
Internets kļūst par truša alu, kas ievelk sevī: bezgalīgas ziņu plūsmas, emocijzīmju virpuļi, attēli, teksti, video – viss “svarīgais” un “noderīgais”, ko nedrīkstētu palaist garām. Šī plūsma nemanot izspiež visu citu no manas dzīves.

Melnā telpa, kurā laiks izslīd caur pirkstiem, ārpasaules kontūras kļūst neskaidras, un sajūta ir kā grimstot arvien dziļāk, kur atgriezties kļūst arvien grūtāk.