Brīdī kad sabrūk pasaule, mēs nedzēšām mājas – mēs glābjām cilvēkus. Un protams, vienmēr ir tie cilvēki, kas glābj. Priekšplānā attelots viens ugundzēsējs vai glābējs, viņš mums arī iedot stāsta jēgu. Viņš ir pats ar sevi un skatās debesīs, tas ir viņa individuālais pārdzīvojums, viens mirklis vai viena sekunde – kad var globālas katastrofas vidū, vienkārši paskatīties debesīs.
Mēs redzam un jūtam - viņš ir tas, kas paliek. Iespējams, viņš skatās uz kaut ko, kas viņiem nāk virsū. Tam nav jābūt obligāti komētai, vai krītošai planētai kā Larsa von Trīra “Melanholijā”. Tāpat cilvēks kara laukā skatās, kā no kalna brauc pretinieka tanki vai tuvojas svešas lidmašīnas ar raķetēm.
Glezna ir par tiem, kuri paliek pēdējie, kuri pieņēma lēmumu nepadoties, un šis lēmums izriet no kaut kādiem viņu ideāliem un vērtībām, ko viņi pasludinājuši paši par savas dzīves jēgu. Visdrīzāk arī pēdējā brīdī, viņi nebūtu starp tiem, kuri pēkšņi skriet uz kosmosa kuģi, mēģinot izglābties paši. Un tajā brīdī, kad viņi pieņēma to lēmumu, viņi ir izlēmuši, ka viņi gatavi nomirt. Citādi sakot šis darbs arī par tādu svarīgu tēmu kā izvēle. Jo tā ir izvēle - ko tu dari, kā tu tajā krīzes situācijā rīkojies, vai tu paliec, vai tu nepaliec.
Ivans Mazeins "Šis tīras zvaigznes mirdzums"
2021