Darbs "Pavasaris" atklāj trauslo pārejas brīdi — mirkli, kad ziema jau atkāpjas, bet vasara vēl nav pilnībā ienākusi. Maigie zaļie toņi saplūst ar bāli zeltainiem, kā identitātes, kas mainās un pārveidojas gaismā. Kompozīcija elpo telpā starp stabilitāti un pārmaiņām: brīvi, intuitīvi otas triepieni ietver gan jauna sākuma trauslumu, gan spēku, kas nepieciešams, lai tajā ieietu. Gleznā jūtams omāžas motīvs Anatolija Kuzņecova darbam Zaļā telpa, kas atgādina, ka ietekmes un atmiņas līdzās var pastāvēt jaunā mākslinieciskā identitātē. Tā ir “starpības” portrets — starp gadalaikiem, starp sevi, starp klusu pārvērtību.