Darbos atklājas mākslinieces vēlme tuvināt cilvēku viņa dziļākajām bailēm, īpaši – nāvei. Balstoties latviešu folklorā un dabas procesos, Levāne piedāvā skatīt nāvi ne kā biedējošu neizbēgamību, bet kā dabisku dzīves cikla daļu, kuras pieņemšana spēj atbrīvot no eksistenciālās trauksmes.