Grupas izstāde “Starpposmu identitātes” apvieno trīspadsmit māksliniekus no sešām valstīm. Viņu darbi izzinā sevis reprezentāciju kā spriedzes punktu starp subjektīvo pieredzi un to, kā “es” tiek veidots caur ārēju uztveri. Balstoties uz psiholoģiskājiem un kultūras kontekstiem, darbi atklāj identitāti nevis kā nemainīgu patiesību, bet kā slāņainu procesu, ko ietekmē iekšējie psiholoģiskie mehānismi, vērojošo skatieni un pat tehnoloģiskā mediācija.

 

Ārējā pasaule atsaucas uz kāda “es” atbilstoši tam, kā uztver to caur neskaitāmām izkropļojošām lēcām: kultūras dogmām, aizspriedumiem, pieņēmumiem un apstākļiem, kas atstarojas no indivīda un atgriežas vērotāja redzes laukā. “Es” koncepcija ir paradoksāli gan dziļi privāta, gan neizbēgami publiska. Tikpat intīma, cik performatīva. Pašportrets – īpaši digitālajā laikmetā – vairs nav tikai attēlojums, bet gan saruna, svārstība starp to, kas mēs esam, un to, kā mūs redz. Tas kļūst par autonomijas atgūšanas žestu, pārņemot dzīves valdību savās rokās. Vairāk nekā vizuāls artefakts, tas ir psiholoģisks stāvoklis reāllaikā. 

 

Karla Junga ieguldījums šajā diskusijā ir uzsvars uz to, ka liela daļa mūsu “es” nav mums apzināti pieejama. Tas, ko zinām par sevi, lielā mērā tiek veidots kontrastā ar to, ko apspiežam. Šī apspiestā psihes daļa – ko Jungs sauc par ēnu – ietver tās īpašības, kuras mēs sevī noliedzam, neieredzam vai no kurām baidāmies: dusmas, vājumu, skaudību, ievainojamību. Tās neizzūd – tās tiek projicētas. Tās atgriežas pie mums nevis kā atspulgs, bet kā deformācija: mūsu spriedumos par citiem, mūsu impulsos, un bieži vien – arī mākslā, ko radām. Veidojot pašportretu, tas reti ir vienots un patiesi reprezentatīvs tēls, bet drīzāk dialogs starp fragmentiem – daži tiek pieņemti, citi – noliegti. Šādā kontekstā pāšportrets kļūst gan par spoguli, gan par masku. Tas ir gan izteiksmes līdzeklis, gan eksorcisma metode. Junga aprakstītie arhetipi – piemēram, varonis, gudrais vīrs, triksteris – parādās nevis tāpēc, ka mākslinieks tos apzināti izvēlas, bet tāpēc, ka tie ir ieausti kultūras zemapziņā, kurā mākslinieks apzināti vai neapzināti darbojas. To klātbūtne ir simptomātiska, nevis stratēģiska. Šādā izpratnē autoportraits nav statisks attēls, bet psiholoģisks process – sadursme starp to, par ko sevi uzskatām, un tiem “es”, kurus esam aprakuši zem naratīvu, gaidu un baiļu slāņiem.

 

Dzīvot mūsdienās nozīmē dzīvot “starp” – starp projekciju un uztveri. Mūsdienu pašportrets šo starpstāvokli atklāj nevis caur reālismu, bet caur plaisām. Varbūt vispatiesākais pašportrets ir tas, kurš nemēģina šīs pretrunas atrisināt, bet tajās mājo – tēls, kas atzīst savu konstruētību; naratīvs, kas atklāj savu nepilnīgumu. Šajā neskaidrības laukā slēpjas nevis identitātes neveiksme, bet tās auglīgākais potenciāls. Mēs neesam vienoti – nekad neesam bijuši. Mēs esam slāņi. Mēs esam atbalsis. Mēs esam saskarnes.

 

Izstādes dalībnieki: Santiago Colombo Migliorero (Spānija), Abbos Turaev (Uzbekistāna), Hounyeh Kim (Dienvidkoreja), Nataša Vuković (Čehija), Maxim Zmeyev (Francija), Laima Andrejeva, Valdis Putniņš, Arta Raituma, Kira Rožkova, Lāsma Bringina, Alise Krokforda, Jūlija Levuškāne, Kosti

Izstādes kuratore: Ksenija Afanasjeva

Kuratores asistente: Elya Asadullaeva